1. |
Jurītis
02:58
|
|||
Jurītis sēž pie galda un prāto,
Mazais Jurītis pasauli kārto.
Tramīgu dara to nekārtība -
Netīk tam pasaule nekārtīga.
Ja varētu, mežus viņš sakārtotu -
Noliktu pareizi katru koku.
Biklu prātu, bet drošu roku
Upēm krastus viņš iztaisnotu.
Sakārtot vajadzētu Jurītim jūtas,
Citādāk puisītis nelāgi jūtas.
Kāpēc ir dvēsele piedrazota?
Būs jāmeklē īpašā dvēseles slota.
Kāpēc debess nav izpušķota?
Jāpiekar katram mākonim rota.
Jurītim domas kā lodītes šaudās,
Dzīvo viņš dzīvi bez kādas baudas.
Piedzima tas ar salauztu prātu,
Kaut jel nāve to apstādinātu.
Sakārtot vajadzētu Jurītim jūtas,
Citādāk puisītis nelāgi jūtas.
|
||||
2. |
Nekad vairs nekustēties
04:15
|
|||
Es esmu pieņēmis lēmumu
Nekad vairs nekustēties.
Man ir stikla plaksti
Iepirkumu sarakstā.
Man ir ķirurga diegi
Iepirkumu sarakstā.
Ar svēto ūdeni šļircē
Es esmu pieņēmis lēmumu
Nekad vairs nekustēties.
Ar stiklašķiedras pavedienu
Pilsētas labirintos
Es tikko pieņēmu lēmumu,
Lai vēlāk nenāktos vilties.
Kā pati daba lietišķā mežonībā -
Nekad vairs nekustēties.
Es esmu pieņēmis lēmumu
Nekad vairs nekustēties.
|
||||
3. |
Gaismas narkomāni
02:58
|
|||
Ikars lido uz spuldzīti,
Bet kvēldiegs ir tālāks kā saule,
Un ar to nepietiks.
Saulespuķe solārijā,
Tur vienmēr būs jaunas lampas,
Bet ar to nepietiks.
Gaismas narkomāni
Cieš gaismas abstinenci.
Mani gaismas narkomāni.
Kausē mūsu vaska spārnus
Un padari mūsu actiņas aklas!
Cauraud ādu ar melanomu,
Tikai ļauj uz brīdi sevi vaigā skatīt!
Lūdzu, aizdod man vienu gaismu -
Es tev vasarā atdošu četras,
Goda vārds!
Gaismas narkomāni
Cieš gaismas abstinenci.
Mani gaismas narkomāni.
|
||||
4. |
Manos sapņos
03:16
|
|||
Tu mani neievēro - tev ir citi puiši,
Un mana sirds atkal sēro, es varu tikai sapņot.
Tev tas ir kaut kāds absurds, jo tev ir citi puiši,
Un mana sirds atkal sēro, bet tas nekas, tas pāries.
Jo manos sapņos es esmu tāds, kā tev patīk,
Tev nerūp ko viņi sacīs manos sapņos.
Mēs kopā brokastojam un kopā lasam presi,
Jo manos sapņos tu mana meitene esi.
|
||||
5. |
Truls skaistums
02:56
|
|||
Viņa visu piedos, nebūs japiedod sev pašam.
Zeme nosēta vardēm un čūskām, kaut mūsu mēles nav ļaunas.
Šis skaistums nav truls, un šīs rūpes nav ļaunas,
Bet visvienkāršākās lietas man katrreiz jāmācās no jauna.
Es noliecu galvu tavā priekšā, lai redzētu kādas kurpes tu valkā.
Šis skaistums nav truls, un šīs rūpes nav ļaunas,
Bet visvienkāršākās lietas man katrreiz jāmācās no jauna.
Novēliet man ilgu un nelaimīgu mūžu.
|
||||
6. |
Sitiens=pieskāriens
03:19
|
|||
IIr tik daudz mīlestības šīs pilsētas ielās,
Bet tā nav tāda kā filmās – tai ir vajadzīgs upurjērs,
Kad vairs nav iespējams pretoties mietpilsonības kārdinājumiem,
Tie iznāk no kaktiem un, noslaukot acis, meklē pēc risinājumiem.
Ja gadījies ceļā, tad zini, tev veicies –
Tev rokā ir dūzis, tava roka ir dūre,
Un viņiem ir dūres…
Viņš ilgojas pēc pieskāriena,
Bet maigums šoreiz nelīdzēs,
Tāpēc seko vēl viens sitiens,
Kas pieskārienu kompensēs.
Šie cilvēki šķiet apjukuši,
Bet neļauj sevi apmānīt -
To ķermeņi ir atdzisuši,
Tos dūres tūdaļ sasildīs.
|
||||
7. |
Es gaidīju tevi vai nāvi
02:27
|
|||
Un es teicu:
“Es gaidīju tevi vai nāvi,
Un tagad tu mani vedīsi tur,
Kur dvēsele var zvilnēt klubkrēslā pie kamīna
Un atgūt zaudētos spēkus,
Jo es zinu, ka vismaz uz brīdi
Tu sniegsi mierinājumu.”
Un man likās, ka redzu tās acīs
Svilstam aizvēsturiskas skumjas.
Tad viņa it kā pasmaidīja,
Noliecās pār mani un teica:
“Puisēn, tu neesi dzīvojis –
Tava āda kā piens,
Un prāts ir spožs kā monētiņa,
Kaut tu esi dumjš.
Tu spīdi un slaisties,
Bet nezini to, ko zinu es.
Es tevi vīstīšu un glābšu,
Tevis dēļ vītīšu un slāpšu,
Bet nekad nekas no tā, kas ir mans,
Tas nebūs tavs!”
Es viņā neklausījos,
Jo negribēju dzirdēt
To, ko vēlos saprast daudz vēlāk.
Mana labā acs ir sūdzambībele,
Kad saku:
“Es zinu, ka vismaz uz brīdi
Tu man sniegsi mierinājumu.”
|
||||
8. |
Mīlas stratēģijas
04:18
|
|||
<Es šeit sēžu kā muļķis un gaidu tevi.
Kāpēc tu darbā biji ilgi?
Es tev uztaisīju vakariņas,
Un šādi tu man atmaksā?>
Ak, Dievs, vai tiešām tu atkal sāksi?
Priekšniekam šodien bija dzimšanas diena.
Ļauj man elpot, es neesmu tavs suns!
Es gribu uz brīdi pabūt viena.
<Tu atkal virtuvē atstāji gaismu.>
Bet tu pīpēji viesistabā!
<Man liekas, starp mums veidojas plaisa.>
Tu nesaproti, kas ir mīlestība!
<Vai tu kārto istabu, tāpēc, lai es justos vainīgs>
Es to kārtoju, jo tā ir nekārtīga.
<Bez tevis es varētu beidzot būt laimīgs.>
No tevis aizietu, ja būtu prātīgāka.
Vai tu vispār zini, kas šodien par dienu?
<Varbūt starptautiskā smadzeņu pišanas diena?>
Varēji vismaz nopirkt man neļķes.
<Tu esi dumja un sekla kā dubļaina peļķe.>
Kāpēc tu mani vairs nesamīļo,
Vai tiešām es tev vairs neliekos skaista?
<Kāpēc tu mani vairs negribi?
Es esmu noguris no pornogrāfijas.>
Tu esi pretīga cūka un uzvedies tā kā mazs bērns!
<Tad ej pie sava priekšnieka,
Man jāiet lasīt darba sludinājumi.
Visi tavi draugi ir tik triviāli.>
Bet tavi- dzērāji bezdarbnieki.
<Esmu klusāks par ūdeni, zemāks par zāli.>
Mēs esam kā divi svešinieki.
<Tu runā daudz, bet neko nepasaki.>
Bet tu tikai klusē un klusē, un klusē.
<Es runāju tikai tad, ja kāds klausās.>
Kāpēc nekad neesi manā pusē?
<Man vakar naktī bija grūti aizmigt,
Un es noslēpos savā
Dzelzs jaunavā.>
Man vakar naktī bija grūti aizmigt,
Un tu mani ieaijāji Jūdas šūpulī.
|
||||
9. |
Enfant terrible
02:21
|
|||
Briesmīgais bērns klīst pasaulē kā tukša čaula,
Ja var, tad izšķērdīgām kustībām tas žestikulē.
Ir grūti aizmirst, ka tukšumam būs vienmēr taisnība.
Ir grūti aizmirst, ka šīs smiltis pastāvēs ilgāk nekā tu un es.
Sevi neapšaubot, tu izlemi atnākt.
Tu nāci atmaskot, bet atnāci maskā.
Ir viegli aizmirst, ka tukšumam būs vienmēr taisnība.
Ir viegli aizmirst, ka šīs smiltis pastāvēs ilgāk nekā tu vai es.
Viss, ko saki tu ir rupji, bet tas nav netaktiski
Un tevī klausoties, es jūtos somnambulistiski.
Tu neesi pliķis sejā un tas nav aizskaroši,
Bet viss, ko tu mums saki ir tik vien kā nedaudz nogurdinoši.
|
||||
10. |
||||
Viņs spēlējas ar bumbām
Un izliekas nezinām mīlu,
Un šķiet, viņš skrien tik ātri,
Ka tulīt aizbēgs pats no sevis.
Viņs kuģo tumšos ūdeņos,
Klinšu šķautnes neredzot,
Slīkoņi ķeras piedurknēs
Kā pusmūža vīri pie makšķeres.
Tas nebeigsies ar nāvi,
Tas nebeigsies ar beigām –
Tas beigsies, kad gaisma atradīs plaisu.
Tas beigsies, kad tumsu padarīs gaišu.
Kad to, kas ir neglīts, viņš ieraudzīs skaistu,
Un tas, kas ir skaists, vairs neliksies baiss.
Vēl krievu ruletē uzvarēt
Un ilgstošām attiecībām
Melno atraitni sameklēt,
Ko ar akacī dzimušām patiesībām
No rītiem mierināt, dzīvot pierunāt.
|
||||
11. |
Tavs pelēkais mētelis
02:37
|
|||
Tu atver acis un gaismas naži
Caurdur tavu galvaskausu.
Kaut kur ķermenī uzzied sāpes
Kā nepatīkams atgādinājums, ka esi dzīvs.
Kur ir tavs pelēkais mētelis?
Kur ir tavi zābaki?
Sāls plankumi uz tiem
Vēl no pagājušās ziemas.
Tavs ķermenis tevi atkal pievils,
Tas miesas blāķis, kas jāvelk līdzi,
Un bezmiegs, tavs labākais draugs,
Visu nakti turēs tavu roku.
Protams, ka daudzi māk novecot skaisti,
Bet baidos, šis nebūs tas gadījums.
Nav brīnums, ka gribas aizvērt acis,
Bet nesteidzies, man tev ir pārsteigums.
Jo nāvei nekur nav jāsteidzas,
Tā nav tā kā tu, tā nav dzīve –
Tā nevar neko nokavēt.
Kur ir tavs pelēkais mētelis?
Kur ir tavi zābaki?
Sāls plankumi uz tiem
Vēl no pagājušās ziemas.
|
||||
12. |
Anti-entropija
02:05
|
|||
Metāls rūsē, betons plaisā,
Tikai tava mīlestība,
Tikai tava mīlestība
Entropijai galvu maisa.
Koki trūd un izplēn pelni,
Tikai tava mīlestība,
Tikai tava mīlestība
Entropijai ceļā celmi.
Ļaužu pūļi iziet ielās,
Pieprasa tie aizliegt nāvi,
Arī tu starp viņiem stāvi-
Ai, cik maz ir nāvei draugu.
Privilēģija ir iegrimt
Eksistenciālās šausmās.
Eksistenciālās šausmās
Mūsu eksistence balstās.
Bet tava mīlestība
Grib manu nāvi atņemt,
Vienīgo, kas man pa īstam pieder,
Tā grib atņemt.
|
||||
13. |
Mīlestības metastāzes
03:19
|
|||
Lūk, ir tā gaisma, kas sasildīs mūs
Un uz brīdi atgriezīs bērnību,
Svelošais naids tad izkusīs
Un pārtaps siltā mētelī.
Kas vakar skauda, tas šovakar skaus,
Ja vakar bij drausmas, tad šis vakars būs jauks.
Smagums no pleciem mums nokritīs,
Tālu straumes to aiznesīs.
Un visi, kas pāri darīja mums,
Novēlēs priecīgus Ziemassvētkus.
Un visi, kam pāri darījām mēs,
Atstās piedošanu zem eglītes.
Un tā tumšā bedre, kur dzīvojam mēs,
Tiks izgaismota ar svecītēm.
Un kam vientulība ir vienīgais draugs,
Tam spīdīgas bumbiņas eglītē plauks.
Man nav vajadzīgs Jēzus, lai es būtu jauks,
Man nevajag elli, lai grēks liktos baigs.
Un divdesmit piektais decembris
Būs vēl jaukāks kā divdesmit ceturtais,
Un pēc tam katrs nākamais
Būs tūkstošreiz gaišāks kā iepriekšējais.
Lai sasniegtu svētku ekstāzi,
Mums nav nepieciešamas tabletes,
Jo mīlestības metastāzes
Cauraugs mūsu smadzenes.
Un visi, kas pāri darīja mums,
Novēlēs priecīgus Ziemassvētkus,
Un visi, kam pāri darījām mēs,
Atstās piedošanu zem eglītes.
Un tā tumšā bedre, kur dzīvojam mēs,
Tiks izgaismota ar svecītēm,
Un kam vientulība ir vienīgais draugs,
Tam spīdīgas bumbiņas eglītē plauks.
Man nav vajadzīgs Jēzus, lai es būtu jauks,
Man nevajag elli, lai grēks liktos baigs.
|
Juris Simanovičs Riga, Latvia
Spēlē grupās Bērnības Milicija un Caurā estrāde. Spēlējis grupās Mazie Smirdīgie Kociņi, Telekoma, Nepilngadīgā Anna, Ēnu Kaleidoskops, Tie Jēži u.c.
Streaming and Download help
If you like Juris Simanovičs, you may also like:
Bandcamp Daily your guide to the world of Bandcamp